Nepazīstamais labu brīdi kaut ko pārdomāja. Tad viņš ierunājās:
— Saimniek, vai jūs atbrīvosiet mani no šī neprātīgā puiša? Sirdsapziņa man neatļauj viņu nogalināt, un tomēr… — muižnieka seja pauda saltu nežēlību, — tomēr viņš mani traucē. Kur viņš pašreiz atrodas?
— Augšējā stāvā, manas sievas istabā. Tur viņam pārsien ievainojumu.
— Vai puiša mantas un soma arī uznestas augšā? Kamzoli viņš nav novilcis?
— Kamzolis un soma palika lejā virtuvē. Bet ja šis jaunais neprātis jūs traucē …
— Bez šaubām. Viņš saceļ jūsu viesnīcā tādu jandāliņu, kas kārtīgiem cilvēkiem nav paciešams. Ejiet sagatavot man rēķinu un brīdiniet manu sulaini.
— Kā? Jūs jau pametīsiet mūs?
— Tas jums jau bija zināms, jo tiku jums devis rīkojumu apseglot manu zirgu. Vai tas nav izdarīts?
— Kā tad ne! Jūsu gaišība pats var pārliecināties: zirgs stāv apseglots pie vārtiem.
— Labi, tad dariet, kā jums teicu.
«Gatavais joks!» saimnieks nodomāja. «Vai viņam būtu bail no šī puišeļa?»
Bet svešinieka valdonīgais skatiens apturēja saimnieka domu plūdumu. Viņš padevīgi palocījās un aizgāja.
«Sis karstgalvis nedrīkst ieraudzīt milēdiju,» nepazīstamais nodomāja. «Viņai drīz jāierodas. Viņa ir pat mazliet novēlojusies. Vislabākais būs, ja sēdīšos zirgam mugurā un jāšu viņai pretī… Kad tikai es varētu dabūt zināt, kas rakstīts Trevilam adresētajā vēstulē.»