Tā prātodams, nepazīstamais devās uz virtuves pusi.
Pa to laiku viesnīcnieks, ne brīdi nešaubīdamies, ka tieši jaunekļa klātbūtne vedina nepazīstamo tik steidzīgi aizceļot, uzkāpa savas sievas istabā. Tur d'Artanjans beidzot bija atguvis samaņu. Nu viesnīcnieks lika jauneklim manīt, ka policija varot tam piesieties par ķildas sākšanu ar tik varenu lielkungu, — jo, pēc viesnīcnieka domām, nepazīstamais varēja būt tikai varens lielkungs, — un tāpēc prātīgākais būšot, ja jauneklis, neraugoties uz savu vājumu, posīšoties un turpināšot savu ceļu. D'Artanjans, vēl pa pusei apstulbis, bez kamzoļa mugurā, ar dvieli apsietu galvu, piecēlās un, saimnieka bīdīts, sāka kāpt lejup, bet, nonācis virtuvē, viņš vispirms ieraudzīja pa logu cilvēku, kas viņu bija apvainojis — tas mierīgi tērzēja ar kādu, stāvēdams pie masīvas karietes kāpieniem, kurai priekšā bija aizjūgti divi spēcīgi Normandijas zirgi.
Viņa sarunas biedrene, kas bija izliekusi galvu pa karietes lodziņu, šķita gadus divdesmit vai divdesmit divus veca. Mēs jau tikām aizrādījuši, ka d'Artanjans spēja ļoti ātri uztvert cilvēka sejas īpatnības; viņš tātad uz pirmā acu uzmetiena redzēja, ka jaunā sieviete bija ļoti daiļa. D'Artanjanu viņas daiļums pārsteidza jo vairāk tāpēc, ka tas bija pilnīgi neparasts Francijas dienvidos, kur jauneklis līdz šim bija dzīvojis. Sieviete bija bāla, gaišmataina, garās cirtas gūlās viņai uz pleciem, zilās acis lūkojās sapņaini, lūpas bija sārtas, rokas baltas kā alabastrs. Viņa spraigi sarunājās ar nepazīstamo.