— Tātad viņa gaišība man pavēl… — dāma sacīja.
— Sai pašā mirklī griezties atpakaļ uz Angliju un no turienes nekavējoties ziņot, ja hercogs pamestu Londonu.
— Un kādi būtu pārējie rīkojumi? — daiļā ceļiniece jautāja.
— Tie ir ieslēgti šajā lādītē, ko jūs atvērsiet tikai viņpus Lamanša.
— Labi. Un ko darīsiet jūs?
— Došos atpakaļ uz Parīzi.
— Nepārmācījis pārdrošo puišeli? — jautāja dāma.
Nepazīstamais dzīrās atbildēt, bet, tikko viņš atvēra muti,
d'Artanjans, kas visu bija dzirdējis, izskrēja uz lievenēm.
— Pārdrošais puišelis pats kādu pārmācīs! — viņš iesaucās. — Un es gan ceru, ka šoreiz tas, kurš jāpārmāca, neizmuks tā kā pirmo reizi.
— Neaizmuks? — nepazīstamais, uzacis saraukdams, atkārtoja.
— Jā, es domāju, ka dāmas acu priekšā jūs neuzdrošināsieties bēgt.
— Padomājiet, — iesaucas miledija, redzēdama, ka nepazīstamais ķeras pie sava zobena roktura, — padomājiet, ka mazākā aizkavēšanās var visu sabojāt.
— Jums taisnība! — nepazīstamais piekrita. — Brauciet uz savu pusi, es došos uz savējo.