Ar galvas mājienu atvadījies no dāmas, viņš uzlēca seglos, bet karietes kučieris ņēmās pātagot zirgus. Tā abi sarunas biedri auļos aiztrauca katrs uz savu pusi.
— Ei, un jūsu rēķins! — nelabi iebļāvās viesnīcnieks, kura bijāšana pret nepazīstamo viesi pārvērtās dziļā nicināšanā, līdzko viņš redzēja, ka tas aizjāj, nenokārtojis rēķinu.
— Tūļa, samaksā! — jātnieks uzsauca sulainim, kas nometa viesnīcniekam pie kājām divas trīs sudraba monētas un aizauļoja pakaļ savam kungam.
— Gļēvuli! Nožēlojamais nelieti! Viltus muižniek! — klaigāja d'Artanjans, savukārt mezdamies pakaļ sulainim.
Taču ievainotais vēl bija par vārgu, lai panestu šādu satricinājumu. Paskrējis tikko desmit soļu, viņš juta, ka ausīs sāk dūkt, galva reibst un asiņains mākonis aizklāj acis; pakritis ielas vidū, viņš vēl nebeidza kliegt:
— Gļēvulis! Gļēvulis! Gļēvulis!
— Patiesi, viņš ir īsts gļēvulis, — purpināja viesnīcnieks, tuvodamies d'Artanjanam un cenzdamies ar šādu iztapību pielabināties nabaga jauneklim tāpat kā fabulā gārnis gliemezim.
— Jā, īsts gļēvulis, — d'Artanjans nomurmināja, — toties viņa ir īsta skaistule!
— Kāda «viņa»? — viesnīcnieks brīnījās.
— Milēdija, — d'Artanjans nočukstēja un otrreiz zaudēja samaņu.
«Nekā nevar darīt,» viesnīcnieks apsvēra, «divus esmu zaudējis, toties šis man paliek, un esmu pārliecināts, ka viņš uzkavēsies pie manis vismaz dažas dienas. Vienpadsmit ekijus man šā vai tā izdosies nopelnīt.»