Lasītājam ir zināms, ka vienpadsmit ekiji bija tieši tā summa, kas atlikusi d'Artanjana makā.
Viesnīcnieks cerēja, ka jauneklis noslimos vienpadsmit dienas un par katru dienu viņš varēs no tā noplēst vienu ekiju, bet blēdis nepazina savu viesi. Nākošajā rītā d'Artanjans piecēlās jau pulksten piecos, nokāpa lejā virtuvē un pieprasīja bez dažām citām sastāvdaļām, kuru saraksts nav nonācis mūsu rokās, vīnu, eļļu, rozmarīnu un, rokā turēdams mātes iedoto recepti, izgatavoja ziedi, ar kuru iezieda savus daudzos ievainojumus; viņš pats mainīja sev apsējus un neļāva pieaicināt nevienu ārstu. Bez šaubām, pateicoties ziedes dziednieciskai iedarbībai un varbūt arī tāpēc ka d'Artanjans iztika bez ārstu palīdzības, viņš jau tai pašā vakarā bija uz kājām un otrā dienā gandrīz pilnīgi vesels.
Bet, grasoties norēķināties par rozmarīnu, eļļu un vīnu — vienīgo, ko jauneklis bija patērējis, jo ieturēja stingru diētu, kur- pretī viņa dzeltenais zirgs, vismaz pēc viesnīcnieka vārdiem, bija aprijis trīsreiz vairāk nekā pēc kārnā lopiņa auguma varētu pieņemt, — d'Artanjans savā kabatā atrada tikai apdilušu samta maciņu un tanī glabājošos vienpadsmit ekijus, turpretī de Trevila kungam adresētā vēstule bija pazudusi.