Jauneklis ļoti pacietīgi sāka meklēt šo vēstuli, reižu divdesmit izvērsdams uz āru visas savas bikšu un vestes kabatas, cilādams un pārcilādams ceļasomas saturu, attaisīdams un aiztaisīdams maku. Bet, kad viņš bija galīgi nācis pie pārliecības, ka vēstule nav atrodama, viņu sagrāba tik negants niknums, ka gandrīz atkal radās vajadzība pēc vīna un smaržīgās eļļas, jo, redzot, ka jaunais karstgalvis iededzies dusmās un draud sadauzīt druskās visu mājvietas iekārtu, ja vēstule netikšot atrasta, viesnīcnieks jau sagrāba bozi, viņa sieva slotas kātu un kalpi tās pašas rungas, kuras bija likuši lietā pirms divām dienām.
— Gādājiet man rokā manu ieteikšanas vēstuli! Manu vēstuli, piķis un zēvele, vai arī es jūs visus uzduršu uz iesma kā irbes! — d'Artanjans draudēja.
Diemžēl kāds apstāklis traucēja jauneklim izpildīt savus draudus: kā jau teicām, viņa zobens pirmajā cīniņā tika pārlauzts uz pusēm, un to viņš bija paguvis pilnīgi aizmirst. Tā nu iznāca, ka d'Artanjans, gribēdams izvilkt no maksts zobenu, īstenībā izrādījās bruņojies ar astoņu vai desmit collu garu zobena stumbeni, ko viesnīcnieks bija rūpīgi iebāzis atpakaļ makstī. Asmens galu gudrinieks bija pamanījies noslēpt, lai izgatavotu no tā speķo- jamo iesmu.
Domājams gan, ka šī vilšanās nebūtu atturējusi mūsu karstasinīgo jaunekli, ja viesnīcnieks neapsvēris, ka prasība, ar kuru viesis griezās pie viņa, ir pilnīgi pamatota.