— Patiesi, — viņš ieteicās, nolaizdams sitienam pacelto bozi, — kur palikusi vēstule?
— Jā, kur tā ir palikusi? — d'Artanjans neatlaidās. — Pirmkārt, es jūs brīdinu, šī vēstule bija adresēta de Trevila kungam, un tai jāatrodas. Vai arī, ja tā neatradīsies, tad viņš pats pratīs likt to saprast!
Šie draudi galīgi iebiedēja viesnīcnieku. Pēc karaļa un kardināla kunga de Trevila kungs bija cilvēks, kura vārdu pieminēja visbiežāk ne tikai karavīri, bet arī citi pilsētu iedzīvotāji. Bija gan vēl arī «Zozefa tēvs», taču viņa vārds allaž tika izrunāts pavisam klusu, jo «pelēkā gaišība», kā mēdza dēvēt šo kardināla intīmo draugu, iedvesa visiem lielas bailes.
Un tā nu, tālu aizmēzdams projām bozi, pavēlējis sievai darīt tāpat ar savu slotas kātu un kalpiem ar nūjām, viesnīcnieks pats pirmais rādīja piemēru, ķerdamies cītīgi pie pazudušās vēstules meklēšanas.
— Vai tad tanī vēstulē atradās kaut kādas vērtības? — labu brīdi veltīgi nomeklējies, iejautājās viesnīcnieks.
— Pie joda! Domāju gan! — atsaucās gaskonietis, kas ar šīs vēstules palīdzību bija cerējis izlauzt sev ceļu uz galmu. — Tanī bija visa mana manta.
— Vai Spānijas vērtspapīros? — viesnīcnieks uztraukti jautāja.
— Čekos naudas saņemšanai no viņa majestātes personīgās kases, — atbildēja d'Artanjans, kas bija cerējis ar nozudušās ieteikšanas vēstules palīdzību iekļūt karaļa kalpībā un tāpēc uzskatīja, ka ar savu diezgan pārdrošo atbildi nebūs neko samelojis.