Kardināls savukārt šai ziņā nepalika iepakaļ karalim. Redzēdams, kādu varenu izlasi sapulcinājis ap sevi Ludviķis XIII, arī otrais vai, pareizāk sakot, pirmais Francijas valdonis bija vēlējies radīt sev īpašu gvardi. Tāpēc viņam tāpat kā Ludviķim XIII bija pašam savi musketieri, un varēja vērot, kā abi valdonīgie sāncenši vervēja savai gvardei visās Francijas provincēs un pat ārvalstīs vīrus, kas bija kļuvuši slaveni ar varoņdarbiem. Vakaros, spēlēdami šahu, Rišeljē un Ludviķis XIII nereti ķildojās par savu musketieru nopelniem. Katrs lielījās ar savu vīru stāju un drosmi; atklātībā nopeldami divkaujas un kautiņus, abi slepeni uzmudināja savus miesassargus uz plūkšanos un izjuta patiesu sāpinājumu vai dziļu prieku par savējo neveiksmēm vai uzvarām. Tā vismaz vēstī savos memuāros cilvēks, kas pats piedzīvojis dažas no šādām neveiksmēm un daudzas uzvaras.
Trevils bija uzodis sava pavēlnieka vājo pusi un, pateicoties šai veiklībai, iemantoja karaļa ilgstošu un nemainīgu labvēlību, kaut gan ir zināms, ka Ludviķis XIII nav bijis pastāvīgs savā draudzībā. Viņš tik izaicinoši dižojās ar saviem musketieriem kardināla Armana Diplesī Rišeljē priekšā, ka eminencei aiz dusmām saslējās sirmās ūsas. Trevils apbrīnojami labi izprata sava laika karu un, kad nevarēja dzīvot uz ienaidnieka rēķina, dzīvoja uz savu līdzpilsoņu rēķina; viņa karavīri bija nevaldāms velnu leģions, kas paklausīja vienīgi viņam pašam.