Nevīžīgi ģērbušies, ieskurbuši, saskrambājušies, karaļa vai drīzāk de Trevila kunga musketieri ālējās pa krodziņiem, pastaigas un ļaužu pilnām izpriecu vietām, skaļi klaigādami, ūsas skrullēdami, zobenus šķindinādami un ar īstu baudu iedunkādami kardināla kunga musketierus, kad vien tos sastapa. Tad ar tūkstoš zobgalībām kaut vai ielas vidū tika izvilkti zobeni no maksts. Gadījās, ka tika nogalināts kāds no viņiem, taču tas varēja mirt drošā pārliecībā, ka viņu apraudās un atriebs; biežāk nogalināja viņi paši, un tad viņi jutās pārliecināti, ka cietumā viņiem nebūs jāsmok, jo de Trevila kungs gādās, lai viņus atbrīvo. Sie ļaudis, kas de Trevila kungu pielūdza un skaļi dziedāja viņam slavas dziesmas, bija īsti karātavu putni, tomēr sava kapteiņa priekšā viņi drebēja kā skolēni sava skolotāja priekšā, paklausīja tam uz pirmā vārda un bija gatavi iet nāvē, lai nomazgātu no sevis kaut niecīgāko pārmetumu.
Šo vareno ieroci de Trevila kungs bija izmantojis sākumā karaļa un tā piekritēju, vēlāk arī sevis paša un savu draugu labā. Starp citu, nevienos to laiku memuāros, kuru saglabājies ļoti daudz, šo godājamo muižnieku neapvaino pat ne viņa ienaidnieki, un to viņam netrūka ne mācītu vīru, ne zobena varoņu vidū; kā jau teicām, nekur šo godājamo muižnieku neviens neapvaino, ka tas būtu ņēmis atlīdzību par savas gvardes sniegto palīdzību.