Kaut arī de Trevilam piemita retas intriģēšanas spējas, kas viņu padarīja līdzvērtīgu visrūdītākajiem intrigantiem, viņš tomēr palika godīgs cilvēks. Vēl vairāk: par spīti nogurdinošajiem karagājieniem un grūtajām apmācībām viņš bija izvērties par vienu no sava laikmeta galantākajiem jautru dēku meklētājiem, par izsmalcinātu siržu lauzēju un divdomīgu asprātību teicēju. Par de Trevila veiksmi mīlestībā tenkoja tikpat daudz, kā pirms gadiem divdesmit bija tenkots par Basompjēra uzvarām, un tas kaut ko nozīmēja. Musketieru kapteinis tika apbrīnots, nīsts un mīlēts, tātad viņš bija sasniedzis laimes un panākumu kalngalus.
Ludviķis XIV ar savu spilgto starošanu aptumšoja visus mazākos spīdekļus galmā, turpretim viņa tēvs, saule pluribus impar[3], atstāja katram savam favorītam viņa spožumu, katram galminiekam viņa savdabīgo vērtību. Bez karaļa un kardināla rīta audiencēm Parīzē tolaik vairāk nekā divsimt augstmaņu mājās notika vairāk vai mazāk plašas rīta pieņemšanas. To vidū de Trevila pieņemšana pulcināja vai visvairāk apmeklētāju.
Viņa savrupmājas pagalms Vjē-Kolombjē ielā līdzinājās karaspēka nometnei jau no pulksten sešiem rītā vasaru un no pulksten astoņiem rītā ziemu.