Piecdesmit līdz sešdesmit musketieru, kas acīm redzami tur cits citu nomainīja, lai viņu skaits allaž paliktu iespaidīgs, pastaigājās pa pagalmu, pilnīgi apbruņojušies un gatavi uz visu. Pa kāpnēm, kas bija tik platas, ka mūsu dienās arhitekts to aizņemtajā vietā uzceltu veselu māju, šaudījās augšā un lejā Parīzes lūdzēji, kas tīkoja pēc kaut kādas labvēlības, provinces muižnieki, kuri tiecās iestāties musketieros, un dažādu krāsu livrejās tērpti sulaiņi, kas atnesa de Trevila kungam vēstījumus no saviem kungiem. Uzgaidāmajā istabā uz gariem soliem, kas stiepās gar sienām, atpūtās izredzētie, proti, tie, kurus mājas saimnieks bija uzaicinājis ierasties. Te no rīta līdz vakaram skanēja troksnis, kamēr de Trevila kungs kabinetā, kas atradās līdzās uzgaidāmajai istabai, pieņēma apmeklētājus, uzklausīja sūdzības, deva rīkojumus un kā pats karalis uz sava balkona Luvrā varēja nostāties pie loga un pārskatīt savus ļaudis un viņu apbruņojumu.
Todien, kad d'Artanjans te atnāca pirmo reizi, burzma šķita sevišķi liela, it īpaši provinciālim, kas nupat ieradies no savas provinces. Ir gan tiesa, ka šis provinciālis bija gaskonietis, un tanīs laikos d'Artanjana puses ļaudis tika uzskatīti par tādiem, kurus nav viegli ar kaut ko pārsteigt. Ienācis pa masīviem vārtiem, kas bija apsisti ar garām naglām, kuru galvas veidoja četrstūrus, cilvēks uzreiz nokļuva karavīru vidū; tie staigāja pa sētsvidu sasaukdamies, ķildodamies un draiskuļodami. Šajos mutuļojošos musketieru viļņos ceļš varētu pavērties tikai kādam virsniekam, augstmanim vai daiļai sievietei.