Pa šo juceklīgo burzmu tad nu lauzās cauri ar drebošu sirdi mūsu jauneklis, ar vienu roku spiezdams pie kalsnajiem stilbiem garo zobenu, ar otru turēdams cepures malu; uz lūpām nabaga provinciālim bija savilkts mazs smaidiņš, ar kuru viņš centās apslēpt savu apjukumu. Ticis garām kādam pūlītim, viņš uzelpoja brīvāk, taču manīja, ka musketieri noskatās viņam pakaļ, un d'Artanjans, kas līdz šim bija par sevi diezgan augstās domās, pirmo reizi mūžā jutās smieklīgs.
Pie kāpnēm stāvoklis kļuva vēl ļaunāks: uz apakšējiem kāpieniem četri musketieri izklaidējās draiskā rotaļā, bet desmit vai divpadsmit viņu biedri drūzmējās kāpņu laukumiņā un gaidīja savu reizi, lai piedalītos rotaļā.
Viens no četriem, stāvēdams uz augstāka pakāpiena, ar atvāztu zobenu rokā kavēja vai vismaz centās aizkavēt pārējos trīs kāpt augšup. Sie trīs pārējie, veikli cilādami zobenus, mācās viņam virsū. Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka tie cīnās ar rapieriem, taču drīz vien pēc skrambājumiem, kurus saņēma rotaļas dalībnieki, viņš noprata, ka, tieši pretēji, katrs ierocis ir lieliski uzasināts un uzsmailēts. Pie katra ieskrambājuma ne tikai skatītāji, bet arī paši cietušie smējās kā negudri.