Jaunekļa možā un draiskā iztēle, kas Gaskoņā bija viņu darījusi bīstamu jaunām istabenēm un reizēm pat to jaunajām kundzēm, nekad, pat ne augstākā neprāta mirkļos, nebija varējusi izraisīt viņa sapņos ne pusi no mīlestības brīnumiem un ne ceturtdaļu no dēkainajiem varoņdarbiem, par kuriem šeit tika mēļots, turklāt saistot tos ar plaši pazīstamiem vārdiem un pilnīgi neaizplīvuroti minot dažādus sīkumus. Ja kāpņu laukumā tika aizskartas viņa tiklības jūtas, tad uzgaidāmajā istabā triecienu saņēma viņa cieņa pret kardinālu. Tur d'Artanjans sev par lielu pārsteigumu izdzirda skaļā balsī kritizējam politiku, no kuras drebēja visa Eiropa; netika saudzēta arī kardināla personīgā dzīve, kaut gan jauneklis zināja, ka par mēģinājumiem to izdibināt tikuši sodīti daudzi ievērojami un vareni augstmaņi. Šis izcilais cilvēks, ko tik dziļi cienīja d'Artanjana tēvs, de Trevila kunga musketieriem kalpoja par izsmiekla priekšmetu. Tie zobojās par kardināla līkajām kājām un kumpaino muguru. Daži dziedāja dziesmiņas par viņa mīļāko d'Egijona kundzi un māsas meitu de Kombalē kundzi, bet citi prātoja, kā izjokot kardināla pāžus un miesassargus, — tas viss d'Artanjanam šķita neiedomājami un neiespējami.
Taču, kad reizēm dzēlīgajās epigrammās par kardinālu nejauši tika pieminēts karaļa vārds, visiem zobgaļiem mutes uz mirkli palika gluži kā aizsietas. Mēlneši bažīgi palūkojās apkārt, it kā bīdamies, ka de Trevila kunga kabineta sienai varētu būt ausis. Bet tūlīt pat atkal kāds norādījums atvirzīja sarunu atpakaļ uz viņa eminenci, balsis ieskanējās no jauna, un neviens no lielā kardināla darbiem nepalika neapgaismots.