«Tie visi tiks iemesti Bastīlijā un pakārti,» d'Artanjans šausmās nodomāja, «un es kopā ar viņiem, jo tikšu uzskatīts par viņu līdzzinātāju, tāpēc ka esmu dzirdējis un uzklausījies šīs ķecerīgās runas. Ko teiktu mans godājamais tēvs, kas man tik ļoti lika pie sirds izturēties goddevīgi pret kardinālu, ja dabūtu zināt, ka atrodos šādu bendesmaisu sabiedrībā?»
Protams, kā jau lasītājs pats būs iedomājies, d'Artanjans neuzdrošinājās iejaukties sarunā, bet skatījās ar abām acīm un klausījās ar abām ausīm, kārīgi saspringdams visus piecus prātus, lai tikai nekā nepalaistu garām un par spīti bijībai pret tēva dotajiem padomiem tomēr juta, ka gaume un tieksme vedina viņu drīzāk uzteikt nekā nopelt nedzirdētās lietas, kas šeit norisinājās ap viņu.
Tā kā jauneklis de Trevila kunga piekritēju pūlī bija pilnīgi svešs un tika redzēts pirmo reizi, tad pie viņa pienāca sulainis un vaicāja, ko viņš vēloties, D'Artanjans pazemīgi nosauca savu vārdu, pateica, ka esot de Trevila kunga dzimtās puses cilvēks, un uzdeva sulainim izlūgties no mājastēva viņam īsu audienci.
Sulainis aizbildnieciskā tonī apsolīja savlaicīgi darīt zināmu jaunekļa lūgumu.