Pamazām d'Artanjans bija atguvies no pirmā pārsteiguma un nu viņam bija laiks atliku likām nopētīt apkārtējo cilvēku apģērbu un sejas.

Visskaļākās grupas viduspunkts bija gara auguma musketieris ar augstprātīgu seju, tērpies ļoti neparastā apģērbā, kas saistīja vispārēju uzmanību. Viņam tobrīd nebija mugurā mundieris, kas, starp citu, nebija obligāts tanīs laikos, kad cilvēkiem brīvības bija mazāk, toties neatkarība lielāka. Viņš bija ģērbies gaiši zilā, pa­matīgi izbalējušā un apvalkātā kamzolī, virs kura dižojās krāšņa, ar zeltu izšūta zobena siksna, kas staroja kā ūdens vizma pus­dienas saulē. Garš karmīnsarkans apmetnis viņam bija graciozi noslīdējis pār pleciem, atsegdams priekšā vienīgi grezno zobena siksnu, pie kuras karājās milzīgs zobens.

Šis musketieris patlaban bija nomainījies no sardzes, žēlojās, ka esot apaukstējies, un laiku pa laikam māksloti ieklepojās. Tā­pēc arī esot aplicis apmetni, kā viņš paskaidroja apkārtējiem, un, kamēr viņš, nicīgi ūsas uzgriezdams, it kā no augšas izmeta vār­dus, pārējie, un d'Artanjans vairāk par visiem, sajūsmināti apbrī­noja viņa izšūto zobena siksnu.

—   Jā, ko lai dara, — musketieris sacīja, — tās atkal nāk modē. Tā ir aplamība, skaidrs kā diena, bet mode paliek mode. Turklāt tēva krātā naudiņa kaut kur taču ir jāizlieto.