— E, Portos, — iesaucās viens no apkārtstāvošajiem, — nemēģini nu mums iestāstīt, ka par šo zobena siksnu tev jāpateicas sava tētiņa devīgumam! Gan jau tev to būs uzdāvinājusi aizplīvurotā dāma, ar kuru tevi sastapu viņsvētdien pie Sent-Onorē vārtiem.
— Nē, dodu muižnieka goda vārdu, ka esmu to pircis pats par savu naudu, — atbildēja tas, ko nupat iepriekšējais runātājs bija dēvējis par Portosu.
— Jā, tāpat kā es nopirku šo jauno naudas maku par to naudu, ko mana mīļākā bija ielikusi vecajā, — ierunājās kāds cits musketieris.
— Patiesi, es varu pierādīt, ka samaksāju par to divpadsmit pistoles, — Portoss nepiekāpās.
Apbrīnošana pieauga, kaut arī šaubas neizgaisa.
— Vai nav taisnība, Aramis? — jautāja Portoss, pievērsdamies kādam citam musketierim.
Tas bija pilnīgs pretstats jautātājam, kas viņu bija nosaucis par Aramisu. Jauneklim bija tikko gadu divdesmit divi vai divdesmit trīs, vientiesīga, piemīlīga seja, melnas, liegas acis un vaigi sārti un samtaini kā firziķis rudenī. Plānās ūsiņas iezīmēja uz virslūpas pilnīgi taisnu līniju, šķita, ka viņš bīstas nolaist rokas gar sāniem, lai nepietūktu dzīslas. Laiku pa laikam viņš pa- knaibīja ausu ļipiņas, lai tās allaž būtu maigi sārtas. Viņš mēdza runāt maz un lēni, daudz sveicināt, smieties neskanīgi un rādīt skaistos zobus, kas, tāpat kā visa viņa āriene, šķita rūpīgi kopti. Uz drauga jautājumu viņš atbildēja ar apstiprinošu galvas mājienu.