Šis apstiprinājums acīm redzami galīgi novērsa visas šaubas par zobena siksnu. To joprojām apbrīnoja, bet par to vairs nerunāja. Saruna strauji novirzījās uz citu priekšmetu.
— Kādas ir jūsu domas par to, ko stāsta Šalē staļļmeistars? — iejautājās viens musketieris, neuzrunādams nevienu tieši, bet pievērsdamies visiem.
— Un ko tad viņš stāsta? — Portoss cienīgi jautāja.
— Viņš stāsta, ka Briselē esot sastapis kardināla padevīgo kalpu Rošforu. Tas, nolādētais, bijis pārģērbies par kapucīnu mūku un, pateicoties šai maskarādei, apvedis ap stūri de Lega kungu kā īstu vientiesi.
— Kā īstu vientiesi,— Portoss atkārtoja. — Bet vai tas ir droši zināms?
— Dzirdēju par to no Aramisa, — musketieris atbildēja.
— Patiešām?
— Jūs taču, Portos, pats to labi zināt, — Aramiss sacīja. — Es jums jau vakar izstāstīju. Nerunāsim vairs par to.
— Nerunāsim vairs par to! — Portoss atcirta. — Ak tad tā jūs domājat? Nerunāsim vairs par to! Sasodīts! Cik ātri jūs izlemjat! Kardināls liek izspiegot kādu muižnieku, liek kādam nodevējam, laupītājam, karātavu putnam nozagt šā muižnieka vēstules, liek ar šā spiega palīdzību un uz šo vēstuļu pamata nogriezt kaklu nelaimīgajam Šalē, aizbildinoties ar ieganstu, ka šalē esot gribējis nogalināt karali un apprecināt Orleānas hercogu ar karalieni! Neviens nekā nezināja par šo mīklaino notikumu, jūs vakar, mums visiem sagādādams lielu gandarījumu, paziņojāt tā atrisinājumu, un, kamēr mēs visi vēl esam gluži apstulbuši no šīs jaunās ziņas, jūs šodien ņemat un pasakāt: «Nerunāsim vairs par to!» *