— Nu labi, tad runāsim, ja jūs tā vēlaties, — Aramiss lēnīgi atteica.
— Ja es būtu nelaimīgā Šalē staļļmeistars, tad Rošforam būtu nācies pārdzīvot kopā ar mani visai nepatīkamu mirkli! — Portoss izsaucās.
— Un jums nāktos pārdzīvot skumju stundas ceturksni ar Sarkano hercogu, — Aramiss piezīmēja.
— O, Sarkanais hercogs! Bravo, bravo, Sarkanais hercogs! — Portoss jūsmoja, plaukšķinādams rokas un atzinīgi mādams ar galvu. — Sarkanais hercogs — tas ir lieliski! Es jūsu asprātību izplatīšu, mans dārgais, esiet bez raizēm. Mūsu Aramiss gan ir asprātīgs! Zēl, dārgais draugs, ka jums nav bijis iespējams sekot jūsu aicinājumam! No jums būtu iznācis burvīgs abats!
— Ak, tas ir tikai uz kādu laiku atlikts, — Aramiss teica. — Kādreiz es būšu abats. Jūs, Portos, taču zināt, ka es turpinu teoloģijas studijas.
— Viņš sasniegs, ko ir iecerējis, — sacīja Portoss, — agri vai vēlu viņš to sasniegs.
— Agri, — teica Aramiss.
— Viņš gaida tikai vienu, lai galīgi izšķirtos un atkal uzvilktu mugurā sutanu, kas viņam karājas skapī aiz uniformas, — kāds cits musketieris iemeta starpā.
— Ko tad viņš gaida? — iejautājās kāds ziņkārīgais.