— Viņš gaida, lai karaliene dāvātu Francijas tronim mantinieku.
— Par šo jautājumu nejokosim, mani kungi! — Portoss apsauca. — Paldies Dievam, karaliene vēl ir tanī vecumā, ka var dāvāt troņmantnieku.
— Stāsta, ka lords Bekingems esot Francijā, — Aramiss ieteicās ar šķelmīgu smīnu, kas šim šķietami vienkāršajam teikumam deva visai divdomīgu pieskaņu.
— Aramis, mans draugs, šoreiz jūs maldāties, — Portoss viņu pārtrauca, — un jūsu dzīšanās pēc asprātībām vienmēr aizved jūs par tālu. Ja de Trevila kungs būtu jūs dzirdējis, jums par šiem vārdiem klātos plāni.
— Portos, vai jūs gribat mani mācīt? — ieprasījās Aramiss, un viņa maigajā skatienā uzzibsnīja niknums.
— Draugs, esiet musketieris vai abats. Esiet viens vai otrs, bet ne viens un otrs, — Portoss atteica. — Atcerieties, Atoss vēl vakar jums sacīja: jūs ēdat no visām silēm. Lūdzu, neskaistie- ties, tas būtu lieki, jo jūs labi zināt vienošanos, ko esam noslēguši — Atoss, jūs un es. Jūs taču ejat pie d'Egijona kundzes un lakstojaties ar viņu; jūs apmeklējat de Bua-Trasī kundzi, de Šev- reza kundzes māsīcu, un ļaudis runā, ka šī dāma jau izturoties pret jums ļoti laipni. Ak Dievs, neatzīstieties savā laimē, neviens negrib iztincināt jūsu noslēpumu, katrs zina, ka jūs protat smalkjūtīgi klusēt. Bet reiz jums piemīt šis tikums, tad, pie joda, neaizmirstiet to, kad runa ir par viņas majestāti. Lai trin mēles kas un kā grib par karali un par kardinālu, bet karaliene ir svēta, un, ja par viņu runā, tad lai runā tikai labu.