Bet tūlīt pat, piegājis pie uzgaidāmās istabas durvīm un pamājis ar roku d'Artanjanam, it kā lūgdams atļauju vispirms nobeigt ar citiem, lai tad sāktu sarunu ar viņu, de Trevila kungs uzsauca trīs rei­zes, ar katru reizi kāpinādams balsi, tā ka tanī izskanēja visa intonāciju gamma no pavēlnieciskas līdz sadusmotai:

—  Atos! Portos! Aramis!

Divi mums jau pazīstamie musketieri, kas atsaucās uz abiem pēdējiem no trim nosauktajiem vārdiem, uzreiz pameta pulciņu, kurā bija stāvējuši, un iegāja kabinetā, bet durvis tūlīt aizvērās, tikko viņi bija pārkāpuši pār slieksni. Viņu izturēšanās, kaut arī abi nebija pilnīgi mierīgi, ar savu cieņas un reizē padevības pilno nepiespiestību sajūsmināja d'Artanjanu, kas šajos cilvēkos saska­tīja pusdievus un viņu priekšniekā pašu Olimpa Jupiteru ar vi­siem viņa zibeņiem.

Kad abi musketieri bija ienākuši un durvis aiz viņiem aizvē­rušās, kad uzgaidāmajā istabā bija atsākusies sarunu čala, ku­rām musketieru iesaukšana, bez šaubām, bija devusi jaunu vielu, kad beidzot de Trevila kungs, klusēdams un uzacis saraucis, bija trīs četras reizes izstaigājis kabinetu visā garumā, ikreiz iedams garām Portosam un Aramisam, kas stāvēja stingi un mēmi kā parādē, viņš pēkšņi nostājās abiem pretī un, ar dusmīgu skatienu aplūkojis tos no galvas līdz kājām, izsaucās:

—   Vai zināt, kungi, ko man teica karalis vēl vakar vakarā? Vai zināt to?