—   Nē, — pēc mirkļa atbildēja abi musketieri. — Nē, kapteiņa kungs, mēs nezinām.

—   Bet es ceru, ka jūs pagodināsiet mūs un to pateiksiet, — piebilda Aramiss bijīgā balsī un graciozi paklanīdamies.

—   Viņš man teica, ka turpmāk savus musketierus izvēlēšoties no kardināla kunga gvardu vidus!

—   No kardināla kunga gvardu vidus? Kāpēc tad tā? — Por­toss strauji iejautājās.

—   Viņš redz, ka viņam savs skāņais vīns jāuzlabo, piejaucot labu vīnu.

Abi musketieri nosarka līdz ausu galiem. D'Artanjans nezināja, kur dēties, un labprāt būtu atradies simt pēdu zem zemes.

—   Jā, jā, — de Trevila kungs iekaisdams turpināja, — un viņa majestātei ir taisnība, jo, goda vārds, musketieru kungi galmā sevi nostādījuši bēdīgā lomā. Kardināla kungs vakarvakarā, ar karali spēlēdams šahu, stāstīja līdzjūtīgā tonī, kas man nemaz nepatika, ka aizvakar sasodītie musketieri, šie velna zeļļi, — šos vārdus viņš ironiski uzsvēra, un tas man patika vēl mazāk, — šie galvu cirtēji, — viņš piebilda, skatīdamies uz mani ar plēsīga kaķa acīm, — esot aizkavējušies pēc aizliegtās stundas kādā kro­dziņā Ferū ielā, un viņa gvardu patruļa — te man likās, ka viņš iesmiesies man sejā, — esot bijusi spiesta aizturēt miera traucētā­jus. Piķis un zēvele! Jums tas ir zināms! Aizturēt musketierus! Arī jūs tur esat bijuši klāt, nemaz neliedzieties, jūs esat pazīti, un kardināls nosauca jūsu vārdus.