Tā ir mana vaina, jā, tikai mana vaina, jo es pats izvēlos savus ļaudis. Kāda velna pēc jūs, Aramis, izlūdzāties no manis musketieru kamzoli, kad jums tik labi piedienētu sutana? Un jūs, Portos! Vai šī skaistā, ar zeltu šūdinātā zobensiksna jums aplikta tikai tādēļ, lai pie tās piekārtu salmu zobenu? Un Atoss? Es neredzu Atosu. Kur viņš ir?

—   Kapteiņa kungs, viņš ir slims, ļoti slims, — Aramiss bē­dīgi atbildēja.

—   Slims, ļoti slims, jūs sakāt? Kas viņam kaiš?

—   Pastāv aizdomas, ka viņam ir bakas, — atbildēja Portoss, savukārt gribēdams iebilst kādu vārdu sarunā, — un tas būtu ļoti bēdīgi, jo šī slimība izmaitātu viņam seju.

—   Bakas? Kādus niekus jūs, Portos, man te atkal stāstāt? Viņa gados saslimt ar bakām? Nē jel! … Bet viņš, bez šaubām, ir ievainots, varbūt pat nogalināts. Ak, ja es to būtu zinājis!… Sasodīts! Musketieru kungi! Es to necietīšu, ka mani ļaudis ap­meklē šaubīgus krogus, uzsāk ķildas uz ielas un uz katra krust­ceļa cilā zobenus. Es nevēlos, ka musketieri kļūst par izsmieklu kardināla kunga gvardiem, kas ir krietni, mierīgi un izveicīgi ļau­tiņi un nekad nenonāks tādā stāvoklī, ka viņus varētu aizturēt, turklāt viņi neļautos sevi aizturēt, par to es esmu pārliecināts. Drīzāk viņi uz vietas mirtu nekā atkāptos kaut soli. Glābties, laisties lapās, bēgt — tā ir karaļa musketieru cienīga rīcība!