Portoss un Aramiss aiz niknuma trīcēja. Viņi būtu labprāt nožņauguši de Trevila kungu, ja sirds dzijumos nejustu, ka tas tā runā tikai aiz mīlestības pret viņiem. Viņi mīņājās, kodīja lūpas līdz asinīm un ar visu spēku spieda savu zobenu rokturus.
Uzgaidāmajā istabā visi bija dzirdējuši saucam Atosu, Por- tosu un Aramisu un no de Trevila kunga balss nopratuši, ka viņš ir milzīgi noskaities. Desmit ziņkārīgas galvas bija pieplakušas pie durvīm un bālēja aiz niknuma, jo pie durvju spraugas piespiestās ausis nepalaida garām nevienu vārdu, kas tika teikts kabinetā, un lūpas atkārtoja citu pēc cita kapteiņa apvainojumus, kuri attiecās uz visiem klātesošajiem. Vienā mirklī visa māja no kabineta durvīm līdz pašiem vārtiem, pārvērtās par verdošu katlu.
— Kauns, karaļa musketieri pieļauj, ka viņus aiztur kardināla gvardisti, — de Trevila kungs, kas bija tikpat stipri pārskaities kā viņa karavīri, turpināja, skaldīdams vārdus un ieurbdams tos kā dunča dūrienus savu klausītāju sirdīs. — Kāds negods! Seši viņa eminences gvardisti aiztur sešus viņa majestātes musketierus! Pie joda! Esmu izšķīries, ko darīt. Taisnā ceļā došos uz Luvru, atteikšos no musketieru kapteiņa pienākumiem un lūgšu iecelt mani par kardināla gvardistu leitnantu. Ja mani noraidīs — deviņi pērkoni! — tad kļūšu par abatu.
Pie šiem vārdiem apslāpētā murmināšana aiz sienas izvērtās vētrā: visur dzirdēja vairs tikai lāstus un zaimus. Gaisu tricināja izsaucieni: «Piķis un zēvele!», «Velns un elle!», «Sasodīts!». D'Artanjans ar acīm meklēja, kur varētu paslēpties, un juta ārkārtīgi lielu vēlēšanos palīst zem galda.