— Labi, kapteiņa kungs, — iesaucās Portoss, galīgi zaudējis pašsavaldīšanos. — Mēs tiešām bijām seši pret sešiem, bet mums uzklupa nodevīgi, un, pirms mēs vēl paguvām izvilkt zobenus no maksts, divi mūsējie jau bija nodurti un Atoss tik smagi ievainots, ka vairs nespēja cīnīties. Jūs pazīstat Atosu, kapteiņa kungs: divas reizes viņš mēģināja piecelties, bet abas reizes atkrita atpakaļ zemē. Un tomēr mēs nepadevāmies, nē! Mūs aizveda ar varu. Pa ceļam mēs izglābāmies. Atosu viņi uzskatīja par mirušu un mierīgi atstāja kaujas laukā, domādami, ka nav vērts viņu staipīt līdzi. Tā tas bija, kapteiņa kungs. Pie joda, ne katrā kaujā var uzvarēt! Lielais Pompejs zaudēja kauju pie Farsalas, un karalis Fransuā I, kurš, kā esmu dzirdējis, arī bijis ko vērts, zaudējis pie Pavijas.
— Un man ir tas gods jums paziņot, ka vienu no uzbrucējiem es nodūru ar viņa paša zobenu, — sacīja Aramiss, — jo manējais salūza pie pirmā izklupiena. Nodūru vai nogalināju, kā jums labāk patīk.
— To es nezināju, — de Trevila kungs sacīja mazliet lēnīgāk. — Kā redzu, kardināla kungs ir pārspīlējis.
— Bet, kapteiņa kungs, esiet žēlīgs, — turpināja Aramiss, kas, redzēdams, ka de Trevila kungs sāk nomierināties, uzdrošinājās izteikt kādu lūgumu, — esiet žēlīgs un neizpaudiet, ka Atoss ir ievainots. Viņš būtu izmisis, ja tas nonāktu līdz karaļa ausīm, un, tā kā ievainojums ir ļoti smags, — cauri plecam asmens iedūrās krūtīs —, tad var gadīties …