Šai pašā mirklī portjeras mala pacēlās, zem bārkstīm parādī­jās cildena un daiļa, bet ārkārtīgi bāla seja.

—  Atos! — iesaucās abi musketieri.

—  Atos! — atkārtoja arī de Trevila kungs.

—  Jūs pēc manis prasījāt, kapteiņa kungs, — Atoss sacīja de Trevila kungam vārgā, bet pilnīgi mierīgā balsī, — biedri man teica, ka jūs esot mani saucis, un es steidzos ierasties. Esmu jūsu rīcībā, kapteiņa kungs!

Ar šiem vārdiem musketieris, nevainojami apģērbies un kā vienmēr apjozies, stingriem soļiem ienāca kabinetā. Līdz sirds dziļumiem aizkustināts par šo vīrišķības pierādījumu, de Trevila kungs metās viņam pretī.

—   Es nupat dzīros aizrādīt šiem kungiem, — de Trevils sa­cīja, — ka es aizliedzu maniem musketieriem bez vajadzības ris­kēt ar dzīvību, jo varonīgi vīri karalim ir dārgi, un karalis zina, ka viņa musketieri ir varonīgākie vīri pasaulē. Sniedziet man roku, Atos.

Nenogaidījis, kamēr ienācējs atbild uz viņa draudzības aplie­cinājumu, de Trevils satvēra Atosa labo roku un spēcīgi to sa­spieda, nepamanīdams, ka Atoss par spīti lielajai pašsavaldībai un sāpēm sarāvās un kļuva vēl bālāks, kaut gan varēja domāt, ka tas ir neiespējami.