Durvis bija palikušas pusviru, jo visi zināja par Atosa ievainojumu, kaut arī tas tika turēts slepenībā, un tāpēc viņa ierašanās katru bija ārkārtīgi pārsteigusi. Pēdējie kapteiņa vārdi tika uzņemti' ar gandarījuma pilniem izsaucieniem, un durvju aizkara spraugās parādījās divas trīs sajūsmas aizrautas galvas. De Trevila kungs, bez šaubām, būtu itin skarbi aprājis par šādu etiķetes pārkāpumu, bet te viņš pēkšņi juta, ka Atosa roka krampjaini sažņaudzas — paskatījies uz musketieri, viņš redzēja, ka tas tūlīt zaudēs samaņu. Tai pašā mirklī Atoss, kas bija sasprindzinājis visus spēkus, lai uzveiktu sāpes, to pārvarēts, beidzot saļima uz parketa kā nopļauts.
— Ārstu! — iesaucās de Trevila kungs. — Manējo vai karaļa, vislabāko! Ārstu, vai arī, — sasodīts! — mans varonīgais Atoss nomirs.
Uz de Trevila kunga saucieniem visi pa kaklu pa galvu iemetās kabinetā, un viņš arī nedomāja nevienu izraidīt. Visi rosījās ap ievainoto, bet šī rosība būtu bijusi veltīga, ja pieprasītais ārsts
nebūtu atradies de Trevila mājās. Izlauzies cauri drūzmai, ārsts piegāja pie Atosa, kas vēl joprojām nebija atguvis samaņu, un, tā kā troksnis un kņada viņu traucēja, viņš vispirms palūdza, lai ievainoto nekavējoties ienes blakusistabā. De Trevila kungs tūlīt atvēra kādas durvis un parādīja ceļu Portosam un Aramisam, kas uz rokām aiznesa savu draugu. Ārsts viņiem sekoja, un aiz ārsta durvis aizvērās.