Toslaikus ļaudis bieži dabūja pārdzīvot izbailes, un gandrīz katru dienu viena vai otra pilsēta varēja ierakstīt savās annālēs kādu šāda veida notikumu. Lielkungi karoja cits ar citu: karalis karoja ar kardinālu; un spānieši karoja ar karali. Bez šiem kariem, kas tika vesti gan maskēti, gan klaji, gan slepeni, gan atklāti, bija vēl arī zagļi, ubagi, klaidoņi un sulaiņi, un tie karoja ar visiem. Pilsētu iedzīvotāji allaž bruņojās pret zagļiem, klaidoņiem un sulaiņiem, bieži vien pret diženajiem lielkungiem un hugenotiem, reizēm pat pret karali, bet nekad ne pret kardinālu un spāniešiem. Tāpēc arī minētajā 1625. gada aprīļa pirmajā pirmdienā Mengas iedzīvotāji, izdzirduši troksni un neredzēdami ne sarkandzelteno standartu, ne hercoga Rišeljē kalpotāju livrejas, pa kaklu pa galvu metās uz «Krietnā dzirnavnieka» viesnīcas laukumu.
Tur nonācis, katrs varēja redzēt un atskārst šis kņadas iemeslu.
Kāds jauneklis… Mēģināsim ar dažiem spalvas vilcieniem uzmest viņa portretu: iedomājieties donu Kihotu astoņpadsmit gadus vecu, donu Kihotu bez bruņām, bez bruņu krekla un gūžu aizsega, ģērbušos izbalējušā vilnas vamzī, kura zilums ieguvis nenotveramu nokrāsu starp tumšsarkanu un debeszilu. Seja garena, āda tumša; izcili vaigu kauli, kas norāda uz viltību; ārkar- tīgi attīstīti žokļu muskuļi — nemaldīga zīme, pēc kuras uzreiz var pazīt gaskonieti, pat ja tam nav galvā berete, bet mūsu jauneklis nēsāja bereti, izrotātu ar kaut ko līdzīgu spalvai; skatiens vaļsirdīgs un saprātīgs; deguns līks, toties smalki veidots; augumā viņš ne īsti jaunietis, ne nobriedis vīrs.