Maz pieredzējis cilvēks varētu viņu uzskatīt par fermera dēlu, kas devies ceļo­jumā, ja vien jauneklim ādas portupejā nebūtu garš zobens, kas kulstījās gar sava īpašnieka stilbiem, kad viņš gāja kājām, un uzbužināja zirgam spalvu, kad viņš jāja.

Jebšu mūsu jauneklim bija zirgs, turklāt tik ievērojams, ka tas arī tika ievērots. Tas bija divpadsmit līdz četrpadsmit gadus vecs dzeltens Bearnes kleperis; aste tam bija gauži plāna, toties kāju skrumšļi pietūkuši. Soļodams viņš nokāra galvu zemu jo zemu, tā ka jātniekam nevajadzēja pievilkt laužņus, un tomēr ādenieks vēl spēja vienā dienā veikt savus astoņus ljē. Diemžēl zirga nepa­rastā spalvas krāsa un neveiklā gaita pilnīgi aizsedza viņa labās īpašības, tāpēc laikmetā, kad jau katrs prata vērtēt zirgus, mi­nētā klepera ierašanās Mengā, kur tas bija iejājis pa Božansī vārtiem apmēram pirms ceturtdaļstundas, modināja vispārēju ievē­rību, un ēna krita arī uz pašu jātnieku.

Jaunais d'Artanjans (tā sauca mūsu donu Kihotu, kas sēdēja savas Rosinantes mugurā) vispārējo ievērību izjuta jo sāpīgāk tā­pēc, ka ļoti labi apzinājās, cik smieklīgam viņam vajag izskatī­ties šāda zirga mugurā, kaut arī viņš bija lielisks jātnieks.