Un tad de Trevila kunga kabinets, vieta, kas parasti iedvesa bijību, vienā mirklī pārvērtās par uzgaidāmās istabas nodaļu. Katrs te ko stāstīja, skaļi runāja, lādējās un dievojās, sūtīdams kardinālu ar visu viņa gvardi pie velna.
Pēc brīža atgriezās Portoss un Aramiss, pie ievainotā bija palikuši tikai ārsts un de Trevila kungs.
Beidzot atnāca arī de Trevila kungs. Ievainotais esot atguvis samaņu, un ārsts sakot, ka par musketiera stāvokli viņa biedriem neesot ko bažīties, jo vājuma iemesls esot gluži vienkārši lielais asins zaudējums.
Tad de Trevila kungs pamāja ar roku, un visi atstāja kabinetu, izņemot d'Artanjanu, kas vis nebija aizmirsis, ka viņam piešķirta audience, un ar īstu gaskoņa neatlaidību neatkāpās no savas vietas.
Kad visi bija izgājuši un durvis aizvērtas, de Trevila kungs atskatījās un ieraudzīja, ka palicis divatā ar jaunekli. Notikušais starpgadījums bija pārrāvis viņa domu pavedienu. Viņš apvaicājās, ko neatlaidīgais lūdzējs vēloties. D'Artanjans nosauca savu vārdu, un de Trevils uzreiz atcerējās visas savas tagadnes un pagātnes atmiņas un pašreizējo situāciju.
— Piedodiet, — de Trevils pasmaidīdams sacīja, — piedodiet, dārgais tautiet, bet es biju pavisam jūs aizmirsis. Ko lai dara! Kapteinis nav nekas cits kā ģimenes tēvs, tikai viņam uzkrauta lielāka atbildība nekā parastam ģimenes tēvam. Kareivji ir pieauguši bērni, bet tā kā es prasu, lai tiek izpildītas karaļa un it īpaši kardināla pavēles …