D'Artanjans nespēja apslāpēt smaidu. No šī smaida de Trevila kungs secināja, ka viņa priekšā nav nekāds nejēga, un tāpēc uzsāka citu valodu bez kādiem aplinkiem:
— Jūsu tēvs man bija ļoti mīļš, — viņš sacīja. — Ko es varētu darīt viņa dēla labā? Pasteidzieties, jo es neesmu kungs par savu laiku.
— Godājamais kungs, — d'Artanjans ierunājās, — pamezdams Tarbas un dodamies uz šejieni, biju nodomājis tās draudzības vārdā, kuru jūs neesat aizmirsis, izlūgties no jums musketieru mundieri. Taču pēc visa tā, ko jūsu namā kopš pāris stundām esmu redzējis, es saprotu, ka tā būtu pārāk liela labvēlība, un baidos, ka neesmu to pelnījis.
— Tā, jaunekli, patiesi ir labvēlība, — de Trevila kungs atbildēja, — bet varbūt tā jums nav tik neiespējama, kā jūs domājat vai vismaz šķietami domājat. Tomēr viņa majestātes lēmumā jau paredzēts šāds gadījums, un diemžēl man jums jāpaziņo, ka neviens netiek uzņemts musketieros, iekams nav pārbaudīts vairākās kaujās vai arī nokalpojis kādā citā, mazāk privileģētā pulkā.
D'Artanjans klusēdams palocījās. Viņš aizvien dedzīgāk alka ietērpties musketiera mundierī, kopš bija uzzinājis, cik grūti tas sasniedzams.
— Bet aiz draudzības jūtām pret jūsu tēvu, — de Trevils turpināja, pievērsdams savam tautietim tik asu skatienu, it kā gribētu ieurbties viņā līdz sirds dziļumiem, — pret savu seno biedru, kā jau sacīju, gribu kaut ko darīt jūsu labā, jaunekli.