Kaut gan d'Artanjanam galma paradumi bija gluži sveši, viņš tomēr atskārta, ka tiek uzņemts ļoti vēsi.

—   Ak vai! — viņš iesaucās. — Tagad es skaidri redzu, ka ļoti man šodien trūkst tēva uzrakstītās ieteikšanas vēstules.

—   Es patiesi brīnos, — atbildēja de Trevila kungs, — ka jūs esat devies tik tālā ceļā bez šīs parastās ceļamaizes, kas mums, bearniešiem, ir vienīgais palīgs.

—   Man tā bija, godātais kungs, un turklāt, paldies Dievam, uzrakstīta pilnīgi kā nākas, — d'Artanjans iesaucās, — bet man to nodevīgi nozaga.

3 - 161

Un viņš izstāstīja visu, kas bija noticis Mengā, sīki aprakstī­dams nepazīstamo muižnieku un runādams tik dedzīgi un vaļ­sirdīgi, ka savaldzināja de Trevila kungu.

—  Tas ir pavisam dīvaini, — de Trevila kungs domīgi sacīja.

—  Tātad jūs balsī minējāt manu vārdu?

—  Jā, cienījamais kungs, es biju tik pārsteidzīgs, bet kā gan es būtu varējis rīkoties citādāk: tāds vārds kā jūsējais man ceļā noderēja par vairogu. Spriediet pats, cik bieži esmu ar to aiz­sargājies!

Glaimi tolaik bija modē, un de Trevila kungam šis vīraks pa­tika tāpat kā ikvienam karalim vai kardinālam. Tāpēc viņš ne­spēja apslāpēt acīm redzami apmierinātu smaidu, tomēr šis smaids drīz vien nozuda no lūpām, jo viņš atgriezās pie notikuma Mengā.