— Sakiet, — viņš turpināja, — vai šim muižniekam nebija uz vaiga neliela rēta?
— Jā, it kā lodes ieskrambājums.
— Vai viņš bija izskatīgs vīrietis?
— Jā.
— Gara auguma?
— Jā.
— Bals tumšmatis?
— Jā, jā, tas ir viņš. Kādā veidā jūs, cienījamais kungs, pazīstat šo cilvēku? Ak, ja es varētu viņu atrast, un es zvēru, ka atradīšu viņu, kaut vai' pašā peklē …
— Vai viņš gaidīja kādu sievieti? — de Trevils tincināja tālāk.
— Vismaz viņš aizjāja tikai pēc tam, kad brītiņu bija aprunājies ar to, ko gaidīja.
— Vai jūs zināt, par ko viņi runāja?
— Viņš tai iedeva lādīti, sacīdams, ka tanī atrodoties rīkojumi, un ieteica atvērt šo lādīti tikai Londonā.
— Vai šī sieviete bija angliete?
— Viņš to dēvēja par milēdiju.
— Tas ir viņš! — Trevils nomurmināja. — Tas ir viņš. Un es domāju, ka viņš vēl ir Briselē!
— O, mans kungs, ja jūs zināt, kas ir šis vīrietis, tad pasakiet man, kas viņš ir un no kurienes, un es jūs turpmāk atbrīvošu no visa, pat no solījuma palīdzēt iekļūt musketieros! Jo vairāk par visu es gribu atriebties.
— Jaunekli, Dievs lai jūs no tā pasargā! — Trevils iesaucās.
— Tieši pretēji: ja redzat viņu nākam pretī pa ielu, pārejiet otrā pusē! Neuzdurieties šai klintij — viņš jūs sadrupinās kā stiklu.