— Vienalga, tas mani neaizkavēs, — d'Artanjans teica, — un ja tikai es viņu satikšu …
— Vismaz pagaidām ieteicu jums viņu nemeklēt, — sacīja Trevils.
Pēkšņi viņš aprāvās, jo viņā modās kādas aizdomas. Dziļais ienaids, kādu jaunais ceļinieks tik augstprātīgi izpauda pret šo cilvēku, kas diezgan neticamā veidā it kā nolaupījis viņa tēva rakstīto vēstuli… Vai aiz šī ienaida neslēpjas kāda nodevība? Vai jaunekli nav uzsūtījis viņa eminence? Vai viņš nav šurp ieradies ar nolūku izlikt kādas lamatas? Varbūt jauneklis tikai uzdodas par d'Artanjanu un īstenībā ir kardināla rokaspuisis, ko mēģina iedabūt viņa, de Trevila, namā, lai iemantotu viņa uzticību un vēlāk viņu pazudinātu, kā tas darīts jau tūkstoš reižu! Viņš vēl vērīgāk ieskatījās jauneklī. Spraigā seja, kurā atspoguļojās viltus un mākslota pazemība, visai maz nomierināja de Trevilu.
«Es gan zinu, ka viņš ir gaskonietis,» de Trevils pārdomāja, «bet viņš var savas spējas likt lietā tikpat labi kardināla, kā manā labā. Pārbaudīsim viņu …»
— Mans draugs, — viņš lēni ierunājās, — es gribu sava vecā drauga dēlam, — jo es turu par patiesu jūsu stāstījumu par pazudušo vēstuli, — lai izpirktu sākotnēji vēso uzņemšanu, kuru jūs pareizi uztvērāt, es gribu jums atklāt mūsu politikas noslēpumus.