Karalis un kardināls ir labākie draugi. Viņu šķietamās nesaskaņas kalpo tikai lētticīgu cilvēku maldināšanai. Es nevēlos, ka mans tautietis, glīts kavalieris un jauks zēns, kas radīts panākumiem, ļautos apmuļķoties no šīs spēles un kā nejēga iekristu lamatās, kā tas noticis jau ar daudziem. Lieciet vērā, ka es esmu padevīgs abiem šiem visvarenajiem valdniekiem un katras manas rīcības mērķis ir tikai kalpot karalim un kardināla kungam, vienam no izcilākajiem ģēnijiem, kādus Francija radījusi. Tagad, jaunekli, vadieties no tā, ko jums sacīju, un, ja jums aiz ģimenes vai draudzības saitēm, vai pat gluži instinktīvi ir pret kardinālu naidīgas jūtas, kādas nereti redzam mostamies dažā labā muižniekā, tad sakiet man ardievas un mūsu ceļi šķirsies. Es jums palīdzēšu dažādi, bet tuvāk saistīt pie sevis nevarēšu. Ceru, ka ar savu vaļsirdību vismaz būšu iemantojis jūsos draugu, jo līdz šim jūs esat vienīgais jauneklis, ar kuru tik vaļsirdīgi runāju.
«Ja šo lapsēnu man uzsūtījis kardināls,» de Trevils nodomāja, «tad, zinādams, cik ļoti es viņu neieredzu, viņš bez šaubām būs pastāstījis savam spiegam, ka labākais ceļš kā man pielabināties ir sastāstīt par viņu diezin kādas nekrietnības. Viltīgais kūmiņš droši vien, neraugoties uz maniem apgalvojumiem, sāks man tūlīt klāstīt, ka neieredz ne acu galā viņa eminenci…»
Bet notika gluži citādi, nekā Trevils bija sagaidījis. D'Artanjans itin vienkārši atbildēja: