— Mans kungs, esmu ieradies Parīzē tieši ar tādiem pašiem nodomiem. Tēvs man pieteica, lai es ne no viena cita nekā ne- paciešu, izņemot karali, kardināla kungu un jūs, kurus viņš uzskata par trim izcilākajiem cilvēkiem visā Francijā.
Kā redzams, d'Artanjans abiem pirmajiem pievienoja arī de Trevila kungu, uzskatīdams, ka tas neko nevar kaitēt.
— Tātad es dziļi cienu kardināla kungu, — d'Artanjans turpināja, — un jūtu bijību pret viņa darbiem. Jo labāk, godājamais kungs, ja jūs esat runājis ar mani, kā teicāt, vaļsirdīgi, jo tad jūs pagodināsiet mani un cienīsiet manī līdzīgus uzskatus. Bet, ja jums būs bijusi pret mani zināma neuzticība, tas būtu gluži dabiski, tad es aptveru, ka pazudinu sevi, runādams patiesību. Tomēr vienalga, jūs vismaz atzinīgi novērtēsiet manu izturēšanos, un jūsu atzinība man ir dārgāka par visu.
De Trevila kungs jutās ārkārtīgi pārsteigts. Tik dziļa izpratne un tik liela vaļsirdība modināja apbrīnu, tomēr neiznīcināja pilnīgi šaubas. Jo šis jauneklis bija pārāks par citiem, jo vairāk vajadzētu no viņa piesargāties, ja de Trevils viņā maldītos. Un tomēr de Trevils spieda d'Artanjanam roku un sacīja:
— Jūs esat godīgs zēns, taču pašreiz nevaru jūsu labā darīt nekā vairāk par to, ko jums jau piedāvāju. Manas mājas durvis jums būs vienmēr atvērtas. Vēlāk, tā kā jūs katrā laikā varēsiet pie manis ierasties un tātad izmantot izdevību, jūs droši vien sasniegsiet to, ko vēlaties.