— Tas nozīmē, cienījamais kungs, ka jūs nogaidīsiet, kamēr pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs, — d'Artanjans sacīja. — Esiet bez bažām, — viņš piebilda ar gaskoņiem raksturīgo fa- miliaritāti, — jums nebūs ilgi jāgaida.
Viņš palocījās, grasīdamies iet projām, it kā turpmākais attiektos tikai uz viņu pašu.
— Pagaidiet taču, — de Trevils viņu aizturēja, — es jums solīju uzrakstīt vēstuli Akadēmijas direktoram. Vai jūs, jaunekli, esat pārāk lepns, lai no manis to pieņemtu?
— Nē, mans kungs, — d'Artanjans atbildēja. — Un es apsolu, ka ar šo neizies tā kā ar tēva vēstuli. So es tik labi uzglabāšu, ka tā, es zvēru, sasniegs adresātu. Tam, kas man mēģinātu to nozagt, labi neklāsies!
De Trevila kungs pavīpsnāja par pašapzinīgajiem vārdiem. Pametis savu tautieti vienu loga iedobumā, kur nupat abi bija sarunājušies, viņš atsēdās pie galda, lai uzrakstītu apsolīto ieteikšanas vēstuli. Tā kā d'Artanjanam pa to laiku nekā nebija ko darīt, tad viņš sāka bungot pa loga rūti kādu maršu, vērodams musketierus, kas cits pēc cita aizgāja. Viņš tiem sekoja ar skatienu līdz ielas pagriezienam, aiz kura tie pazuda.
Uzrakstījis vēstuli, de Trevila kungs to aizzīmogoja, piecēlās un devās pie jaunekļa, lai viņam pasniegtu aploksni, bet tai mirklī, kad d'Artanjans pastiepa roku, lai to saņemtu, de Trevils pārsteigts ieraudzīja, ka jauneklis sarāvās kā dzelts, aiz dusmām pietvīka un metās ārā no kabineta, kliegdams: