— Deviņi pērkoni! Šoreiz viņš man neizbēgs!
— Kas tad? — de Trevils jautāja.
— Nu tas zaglis! — d'Artanjans atbildēja. — Nodevējs! — Un projām viņš bija.
— Traks kas traks! — de Trevila kungs nomurmināja. — Ja tikai, — viņš piebilda, — tas nav veikls paņēmiens, kā aizlaisties lapās, redzot, ka nodoms nav izdevies.
IV
ATOSA PLECS. PORTOSA ZOBENA SIKSNA UN ARAMISA MUTAUTIŅŠ
Dusmās kaisdams, d'Artanjans ar trim lēcieniem izdrāzās cauri uzgaidāmajai istabai un izmetās kāpnēs, pa kurām dzīrās no- triekties lejā pa četriem kāpieniem uzreiz, bet te pilnos auļos viņš ar nodurtu galvu uzbrāzās virsū musketierim, kas nupat bija iznācis no de Trevila kunga apartamenta pa sānu durvīm. D'Artanjans ar pieri bija uzgrūdies musketiera plecam, un nācējs skaļi iebļāvās vai drīzāk iekaucās aiz sāpēm.
— Atvainojiet, — d'Artanjans sacīja, grasīdamies skriet tālāk, — atvainojiet, bet es ļoti steidzos.
Tikko viņš bija sasniedzis pirmo kāpņu laukumiņu, dzelžaina roka satvēra viņu aiz zobena siksnas un apturēja.
— Jūs steidzaties! — uzsauca musketieris, bāls kā līķis.—Aiz šī iegansta jūs mani pagrūžat, pasakāt «Atvainojiet!» un domājat, ka ar to pietiek? Ne gluži tā, jaunais cilvēk. Vai tikai jūs neesat iedomājies, dzirdēdams, ka de Trevila kungs šodien parunāja ar mums paskarbāk, ka pret mums var tā izturēties, kā viņš runāja? Tad jūs, jaunais cilvēk, maldāties. Jūs neesat de Trevila kungs.