Tā­pēc arī viņš bija smagi nopūties, pieņemdams sava tēva vecā d'Artanjana kunga dāvanu. Dēls zināja, ka šāds zirgs ir vērts augstākais divdesmit livru; toties vārdi, ar kuriem dāvana tika sniegta, bija nesamaksājami.

— Mans dēls, — vecais Gaskoņas muižnieks bija sacījis be- arniešu izloksnē, no kuras Indriķis IV nekad nebija varējis atra­dināties, — mans dēls, šis zirgs ir nācis pasaulē tava tēva mājās pirms trīspadsmit gadiem un visu laiku mums uzticīgi kalpojis, tāpēc tev vajag viņu mīlēt. Nekad nepārdod viņu, ļauj viņam mierīgi un godīgi nobeigties aiz vecuma. Un, ja tev kādreiz nāk­tos ar viņu doties karagājienā, izturies pret viņu saudzīgi, tāpat kā tu izturētos pret vecu kalpotāju. Galmā, ja tev būs tas gods tikt pieņemtam galmā, — vecais d'Artanjana kungs turpināja, — uz ko gan tavas dzimtas senā dižciltība tev dod tiesības, sevis paša un savu tuvinieku dēļ turi cieņā savu muižnieka vārdu, ko tavi senči godam valkājuši vairāk nekā piecsimt gadu. Ar taviem tuviniekiem es domāju tavus radus un draugus. Nekad nekā ne­paciet ne no viena, atskaitot kardināla kungu un karali. Tikai ar drosmi, liec vērā, vienīgi ar savu drosmi dižciltīgs cilvēks šo­dien var izlauzt sev ceļu. Kas nodreb kaut mirkli, varbūt palaiž garām izdevību, ko tieši tai mirklī viņam sniedz laimes māte.