— Nudien, man tas gadījās netīšām, — atcirta d'Artanjans, pazīdams Atosu, kas atgriezās mājup pēc tam, kad ārsts viņam bija apsējis ievainojumu, — un, tā kā es to nedarīju tīšām, tad pateicu «Atvainojiet!». Man šķiet, ka ar to pietiek. Tagad atkārtoju, un šoreiz tas varbūt jau ir par daudz: goda vārds, es steidzos, ļoti steidzos. Tāpēc laidiet mani vaļā, lūdzu, ļaujiet man doties turp, kurp man jāiet.
— Mans kungs, jūs neesat pieklājīgs, — Atoss sacīja, palaizdams vaļā d'Artanjanu. — Tūlīt redzams, ka jūs esat ieradies no tālienes.
D'Artanjans jau bija nodrāzies trīs četrus pakāpienus zemāk, bet, dzirdēdams Atosa piezīmi, spēji apstājās.
— Pie velna, mans kungs! — viņš izsaucās. — Lai es arī būtu no tālienes, tomēr jūs, es jūs brīdinu, nebūsiet tas, kas man mācīs labu uzvedību.
— Varbūt tomēr, — atbildēja Atoss.
— O, ja man nebūtu tik ļoti jāsteidzas, — d'Artanjans iesaucās, — un ja es nedzītos kādam pakaļ…
— Steidzīgais kungs, mani jūs atradīsiet bez pakaļdzīšanās, vai dzirdat?
— Un kur, lūdzu?
— Pie baskāju karmelītu klostera.
— Cikos?
— Ap divpadsmitiem dienā.