— Lūk! Pat mūsu svētajā baznicā es redzu šos vella kalpus! Rau, tur tie stāv!
Baznīcēni spēji pagriezās uz norādīto pusi. Ari trīs puiši ziņkāri raudzijās ap sevi, meklēdami rādītos vella kalpus. Resnais laivinieks, vēl arvien izsalcis, bija sagrabinājis pa kabatām sauju maizes druskas un patlaban taisījās tās bērt mutē.
— Kur? Kur tad šie ir?— viņš jautāja, noliecies pie vecākā karakalpa.
Bet draudze jau bija tos saskatījusi. Kā spitālības bēgdami, visi rāvās nost no trim vīriem, kuri tagad stāvēja vieni tumšās ejas vidū.
— Kad tevi! Vai tik tie vella kalpi neesam mēs? — paraudzījies sev apkārt, pirmais attapās vecakais karakalps.
Ari baznīcēni drīz atjēdzās no pirmām šausmām.
— Grābiet tos ciet! Sieniet viņus! Uz sārta!— atskanēja atsevišķi saucieni.
Trīs puiši jutās kā milzīga, tūkstošgalvaina vilku bara vidū. Satraukto pilsoņu acis dega ienaidā, kā ērgļu nagi saliecās sasprindzinātie pirksti, gatavi plēšanai. Loks ap ielenktajiem lēni samazinājās, pūlis mācās virsū kā drausmīga dzīva siena. Viens jau bij tik tuvu, ka satvēra aiz rokas resno laivinieku.
Tas, stāvējis kā apmulsis un vēl lāga neatjēdzies, kas tad īsti notiek, vientiesigās dusmās ar brīvo roku sita pa pirkstiem uzbrucējam:
— Vai liksi mierā!