Tad viņš, sargādams savas maizes druskas, ar atsvabināto roku tās ātri iebēra mutē.
Nu pūlis bruka virsū, spējīgs saraustīt gabalos norādītos vella kalpus.
Tie atkāpās tuvāka kaktā, kuru paniskās bailēs iekliegdamās atbrīvoja te sastajušās sievietes. Telpu atguvis, vecākais karakalps izrāva no maksts savu īso, plato zobenu un
Te laivinieks pakampa apgaztu solu . . .
sāka atgaiņāties. Viņš nebija zaudējis galvu un saprata, cik bīstama var būt asinsizliešana dievnamā, kaut ari dzīvību sargājot, tādēļ necirta ar asmeni, bet izdalīja ar to plakaniskus sitienus pa uzbrucēju kamiešiem, sāniem, krūtīm. Tak šādi belzieni biezi saģērbtajiem pilsoņiem nedarīja lielas sāpes. Tad karakalps atrada vārīgāku vietu: viņa apbrīnojami veicīgie, gandrīz rotaļājošie sitieni bira kā skanīgi pliķi pa uzbrucēju neaizsargātiem vaigiem. Tas līdzēja. Iepliķētie, sāpēs iekaukdamies, metās atpakaļ. Bet tos stūma uz priekšu tālāk stāvošie, vēl neiepazinušies ar šāda veida glāstiem. Sacēlās briesmīga kņada un spiešanās. Jau atstatums bij par īsu zobena atvēzieniem. Te laivinieks pakampa apgāztu solu no kakta un, satvēris to pie kājām, kā vairogu grūda pretim ļaužu vilnim, ar varenu spēku gāzdams to kaudzē. Trakajā jucekli atskanēja vaidi, lāsti, kliedzieni. Kājās stāvošie kāpa pāri kritušiem, kā asins- kāres reiboni ķerdamies pie sola, klupdami un atkal krizdami kaudzē. No šā dzīvā smaguma sāka gurt arī varenā stiprinieka rokas, un pūļa uzvara likās droša. Trīs pret tūkstoti — tas bija pārāk nevienāds spēku samērs.