Bet, kamēr laivinieks ar pārcilvēcīgiem spēkiem strādāja sviedriem vaigā un vecākais karakalps mēģināja atbrīvot ceļu uz altāra pusi un ģērbistabu, jo līdz lielajām baznīcas durvīm nebij ko domāt izlauzties, necerēti bij radies glābiņš.
Gadus astoņpadsmit veca meitene, visu sprediķa laiku nenolaidusi acis no jaunākā skaistā karakalpa, sākoties cīņai, metās starp to un pūli. Degošām acīm un izplestiem nagiem viņa bij gatava to aizsargāt. Tad viņas galvā pēkšņi radās glābšanās doma, un, pašā cīņas karstumā satvērusi neapbruņoto jaunekli pie rokas, meitene dvesa:
— Es tevi glābšu, seko man!
— Ak, ko tu spēji?— Jauneklis mēģināja pasmaidīt.
— Es esmu ķestera meita Lene. Man ir atslēga no mazajām durvtiņām še, tumšajā kaktā. Nāc!
— Bet mani draugi?
— Kad atslēgšu, tad uzsauc, lai tie seko!
— Labi!
Meitene metās uz tuvāko kaktu, kuru laivinieka pakamptais sols bij atbrīvojis, iebāza atslēgu mazajās durvtiņās un, tās pavērusi, pamāja jauneklim.
Tas savukārt uzsauca biedriem:—Draugi, man pakaļ!