Ei!
Viņa vecākais biedrs atgriezās, saprata situāciju un vienā lēcienā bija pie glābjošām durvīm. Bet laivinieks cīņas karstumā nedzirdēja. Te, par laimi, salūza sols no pieķērušos uzbrucēju svara; cīkstonis, spiests atkāpties, palēca atpakaļ, kur vēl iekšā palikušais karakalps ar veiklu pagriezienu to gāšus izgāza pa durvtiņām, izlēca pats un ātri tās noslēdza no ārpuses.
Viss tas notika tik pārsteidzoši ātri, ka uzbrucēji pat nedabūja atjēgties, kur īsti viņu upuri nozuduši.
— Burvības! Vella māņi!— atskanēja balsis.
Beidzot viens pamanīja durvtiņās:
— Lūk, te viņi nozuda!
Pūlis drūzmējās ap kaktu. Spiedās durvis.
— Visi labie gari! Pa noslēgtām durvīm!?
Ar to bija jāsamierinās.
Maģistrs Samsons visu cīņas laiku, kas gan ilga tikai dažas minūtes, stāvēja kancelē bāls, baiļu sviedriem uz pieres. Šādus panākumus viņš nebija gaidījis. Tātad viņš nebija maldījies: šie trīs patiesi bijuši vella kalpi, ja ar savu mākslu palīdzību izgaisuši cauri sienai. . .
2. nodala
TRIS vella kalpi
Laimīgi izmukuši no baznīcas, laivinieks un abi karakalpi saskatījās, cenzdamies aptvert, kas tad īsti noticis, kādēj dievvārdnieki tiem uzbrukuši, kāda iemesla pēc mācītājs taisni viņus apzīmējis par vella kalpiem. Trača burzmā ikviens bija domājis tikai par aizstāvēšanos.