Bet ari patlaban nebij laika pārdomām un prātošanai. Vēl tie neatradās drošībā, jo katru acumirkli varēja izlauzties no baznīcas vajātāji.
To viņiem atgādināja ķestera Lēne, līdzi izmukusi pa mazajām durvtiņām un atkal ieķērusies jaunā karakalpa piedurknē.
— Bēgsim!— viņa skubināja.— Ātri! Sekojiet man!
Meitene skrēja cauri kapiem uz vārtiņiem. Trīs cīņas
biedri tai līdz. No laukuma tuvākā nama vārtu velvē, tad pari pagalmam, pa šauru eju līdz kādām durvīm. Pa tām tika laukā uz citu ielu.
Laivinieks atviegloti uzelpoja:— Āre, Cuku iela! Ta, lai nu mūs meklē! Pa to tiksim ātrāk pie Daugavas, pirms viņi apdomāsies, kur mēs nozuduši.
Puiši sāka soļot tālāk. Lēne tiem līdz, arvien turēdamās blakus daiļajam jauneklim un nenolaizdama no tā savu jūsmojošo skatu.
Tāpat tas raudzījās glītajā meičā un tikai tagad atguvās pateikties par izglābšanu. Viņš satvēra tās roku:
— Paldies par tavu palīdzību, jaunava! Bez tevis mums būtu pavisam slikti klājies.
Ari abi pārējie atjēdzās:
— Kad tevi jupis! Patiesi, tā skuķe tak mūs izglāba! Nu, lai Dievs tev par to atmaksā!
Viņi turpināja ceļu. Ķestera Lēne tiem līdz.
Tagad, cīņas saviļņojumam norimstot, ikviens sāka pārdomāt notikušo: kuri tad galu galā bijuši tie vella kalpi?