Vai mācītājs patiesi uz kādu no viņiem norādīja? Vecākais kareivis uzmeta pētošu skatu laiviniekam. Tas tapat nedroši pavērās svešiniekos. Bet visi klusēja, un ikviens domāja savu domu.

Laivinieks prātoja:

«Nudien, ta lieta nav visai tīra ar šiem svešajiem puišiem. Vispirms jau aizdomīgi likās tas, ka viņi gribēja iestāties kapteiņa Sutena dienestā, kuru tak divus gadus atpakaļ nelabais parāvis. Tad — ja nemaldos — baznīcā mācītājs norādīja tieši uz viņiem. Pēc tam vecākā veikliba zobena cīņā — vai kaut kur redzēts cilvēks, kas tā prot rīkoties? Un šis jaunākais — nu, tas jau no ārējā izskata pat neatgadina vīrieti. Lai svētā Dievmāte stāv man klāt: tā būs kāda skaista ragana, biksēs pārģērbta! Un visbeidzot šis svešais skuķis — kā tas gadījās starp mums, kā no gaisa nokritis? Kā mēs visi tikām no baznīcas laukā? Nudien, kā sapnī!»

Abi karakalpi domāja vienu domu:

«Mācītājam bijusi taisnība: šis resnais puisis patiesi būs kāds vella kalps. Tāds spēks mirstīgā cilvēkā nav redzēts. Un tad tas milzīgais maizes klaips, ko viņš visu pats noēda, vēl žēlodamies, ka maz ticis.»

Ķestera Lēne, grimdama jaunekļa pasakaini dziļo acu debeszilgmē, sapņoja:

«Ak, Dievs! Cik brīnišķīgi skaists var būt velis! Es atdotu savu svētlaimību, ja par to iegūtu viņa mīlu . . . Bet -pagaidām: kaut tikai arvien varētu būt ar viņu kopā!»