Tā viņi nonāca līdz Cūku ielas galam.
— Kā tevi sauc, jaunekli?— Cūku vārtos viņa klusi jautāja pavadonim.
— Par Andri.
— Andris!— Viņa neviļus notvika.— Tāds pat vārds kā citiem kristīgiem ļaudim.
Daugavmalā beidzot bij jāšķiras.
Laivinieks paraudzījās uz savu laivu, pakasīja pakausi un norūca:
— Lai Dievs ar maniem kungiem tur baznīcā! Gan tie atradis sev citu pārcēlāju. Es braucu mājās .. .
Tad viņš pagriezās pret pavadoņiem:
— Uz kurieni jūs dosaties?
— Mums ari būs jābrauc pāri,— domāja vecākais karakalps, apsvēris, ka patlaban Rīga nav visai draudzīgi pret viņiem noskaņota.
— Un tu?— Andris griezās pie meitenes.
— Es? Es labprāt ietu kopā ar tevi.
— Tu domā, ka baznīcā manīja tevi palīdzam mums izbēgt?
— Ak nē! Tajā burzmā neviens nekā neatskārta. Arī mans tēvs pie altāra neko nevarēja redzēt, kas notika tumšajā kaktā aiz pīlāra.
— Tad jau tu vari droši atgriezties mājās.
— Bet es labprāt ietu kopā ar jums.
— Uz kurieni gan, Lēne?
— Kaut uz elli!— Viņa nodrebēja, acīm iedzirkstoties.
Andrim nebija ne jausmas, ko ķestera meita ar to domā.
Viņš skumji pasmaidīja un atbildēja:
— Ak, mums pašiem būs jāpavada nakts mežā, bez pajumta . . . Nu, paliec sveika, un vēlreiz paldies par palīdzību briesmās!