Viņš steigā paspieda meičas roku un veikli ielēca laivā, kur biedri jau gaidīja.
Laiva, spēcīga īrēja rokas dzīta, ātri attālinājās. Lēne krastā ar sapņainām acīm noraudzījās pakaļ, kamēr tā pazuda aiz Abates salas gala. Cik skumji viņai bij ap sirdi. ..
Bet priecīgāki nejutās ari karakalpi. Laivinieks irkļos viņus vēroja un domāja:
«Kādas bēdas gan nospiež šos abus? … Ja varētu tiem līdzēt.. . Brīnišķīgi! Ļaudis, kas pinas ar nelabo, es arvien biju iedomājies pretīgus, atbaidošus, ļaunus. Bet šie man tā īsti, no sirds patīk …»
Viņš mēģināja uzsākt valodas:
— Vai tagad domājat atgriezties uz Kurzemi, ja Rīgā nepalaimējās?
Vecākais klusēja. Tikai papurināja galvu.
Nu jaunākais, Andris, kļuva runīgāks:—Pēteris nedrīkst Kurzemē rādīties. Tur tagad poļi valda. Ar tiem mums naids.
— Tā? Bet uz kurieni tad domājat doties?
Pēteris paraustīja plecus.
— Nezinām,— atbildēja tā vietā Andris.— Mums nav kur savu galvu nolikt.
— Vai dieniņ,— gandrīz priecīgi iesaucās laivinieks, — tad apmetaties pie manis uz kādu laiciņu, kamēr tas tracis Rīgā būs aizmirsies un varēsat atkal iet pieteikties pie kapteiņa.
Pētera drūmā seja noskaidrojās.
— Patiesi tu gribi mūs uzņemt — svešus cilvēkus? Lai Dievs tev to kādreiz . . .
Viņš aprāvās, apķeries, ka šāds novēlējums varētu būt netikams, un uzlūkoja caur pieri laivinieku. Tas tāpat raudzījās pretim, pārsteigts no Dieva vārda puiša mutē. Andris, sapratis biedra neapdomību un iedomājies laivinieku nepatīkami aizskartu, mēģināja kļūdu griezt par labu: