— Mēs tev pateicamies, draugs. Pie joda!
— Pie manis jūs neviens netraucēs,— pēc īsa brītiņa laivinieks turpināja.— Variet justies brīvi un darīt, kas tīk. Lūk, tur, tā būda, uz kurieni braucam, ir manas no tēva mantotās mājas. Par Zeltiņiem tās sauc tāpat kā agrāk, kad mums vēl bij sava zeme un saimniecība. Tagad gan man vairāk nepieder kā tas krūmāja pudurs visapkārt. Es dzīvoju viens un mazliet nodarbojos ar zveju un parcelšanu pār Daugavu un ari tikai tad, kad sāk gribēties ēst. Esmu liels sliņķis. Mans vārds ir Ērmanis.
— Jauki!— iesmējās Pēteris.— Tad tu varēsi slinkot, un mēs tavā vietā brauksim zvejā.
— Nē, nē,— Ermanis atsmējās pretī,— ja jau visi braucam uz lomiem, tad man slinkuma nebūs. Pulkā patīkami tiklus mest, pamēļot.
Laiva sasniedza krastu. Trīs jaunie draugi izkāpa malā.
— Pa, pa,— Ērmanis kaut ko pārdomāja. Mājā tak nebija ne garozas maizes.— Man vēl jānobrauc līdz krogam, lūk, tur.— Viņš parādīja ar roku uz Daugavas augšgalu, kur pāri simts asis attālu pacēlās augstais, sarkanais dzirnavu tornis pie Māras upītes ietekas Daugavā.— Bet jūs ejiet vien uz būdu un kuriet pavardā uguni.
Laivinieks atkal iekāpa laivā un brauca gar malu uz augšu. Abi puiši gāja uz nelielo namiņu krūmāja džungļu vidū. Telpas te bija pietiekoši: paliela istaba ar pavardu, soliem, galdu un guļas vietu, bez tam vēl vienā galā mazs kambaris ar salmu cisām.