Tie nelikās būt baznīcā gājēji. Gausiem soļiem, apkārt raudzīdamies gar namu sienām, kā svešā vietā ko meklēdami, viņi sasniedza kapsētas stūri un apstājās laivinieka priekšā.
— Labrīt, draugs!— vecākais karakalps sveicināja. — Vai tu nevarētu mums pateikt, kur te būtu atrodams pilsētas sargu pulciņa priekšnieks kapteinis Sutens?
Ēdājs atņēma sveicienu, vērīgi aplūkoja svešos no galvas līdz kājām un tad pēc brītiņa pilnu muti jautāja:
— Kāda jums pie viņa varētu būt darīšana?
— Gribam pieteikties tā pulkā.
— Oi, oi, oi! . ..— Resnais laivinieks ar atlauzto maizes gabalu, ko turēja rokā, meta sev krūsta zīmi.— Tas nav uz labu!
— Kas?— Karakalps nesaprašanā sarauca uzacis.
— Nu, gadus divus atpakaļ viņu velis parāva.
— Kā?! Kapteini Sutenu?
— Jā. Tā stāsta. Toreiz te siroja ap Rīgu laupīdams tas Kurzemes Bubulis.
— Volmārs Fārensbahs?
— Nūja. Rīdzinieki viņam devuši palamu: Kurzemes Bubulis. Tad kapteinis Sutens ar savu nodaļu izgāja viņu gūstīt. Bet, neticis tālāk kā līdz Sarkanam tornim Pārdaugavā, pēkšņi nozudis bez pēdām. Runā, ka velis viņu tur parāvis. Karakalpu pulciņš atgriezās Rīgā viens, bez vadoņu.