Puiši salasīja žagarus, uzkūra uguni, sanesa katlā ūdeni. Drīz atgriezās arī Ērmanis. Puslaivas tam bija piekrauts ar labām lietām: krietni prāva mučele alus, vesela cūkas puse un maiss ar maizi.
— To dabūju krogā uz parāda,— Ermanis līksmi stāstīja, stiepdams mantas uz būdu.— Krodzinieks par to prasa divas mucas lašu. Nu, to mēs kopīgi sazvejosim vienā dienā, jo patlaban laši, kā novēroju, bariem nāk pa Daugavu uz augšu.
Tik jaukas izredzes Pēteris ar Andri nebij uzdrošinājušies pat nosapņot. Nu pagaidām visām bēdām būtu gals. Un, kas attiecas uz viesmīlīgā saimnieka varbūtējiem sakariem ar nelabo, tad tas apstāklis nevarēja atbaidīt karavīrus, kuriem nebij kur likt savu galvu.
Pāris stundas vēlāk uz galda blakus veselam maizes kalnam kūpēja lielajā katlā garšīgais cūkgaļas virums un steķos stāvēja alus mučele. Sākās mielasts.
Bet jau pēc īsa laiciņa Andris ar Pēteri lielā izbrīnā saskatījās.
Vai tā nav acu apmanīšana? Kamēr šie abi ēda savu riku maizes ar parasta lieluma gaļas gabalu klāt, viņu saimnieks jau bija notiesājis veselu cūkas cisku un noēdis gandrīz vai klaipu maizes! Un tikai tagad, likās, viņam sāka īsti rasties ēstgriba!